ĒKA

Deviņpadsmitā gadsimta beigās Eduarda Smiļģa tēvs Jānis Smiļģis nopērk zemesgabalu Dorofejevkā (vēlāk - Dārtas, tagad Eduarda Smiļģa iela), 39. numurā, un ģimene pārceļas uz Āgenskalnu. Toreiz te bija lauki. Starp māju smilšu pakalnā, kas gan strauji tika apbūvēts, un Daugavu pletās pļava, kurā tecēja strauts, ganījās lopi, tālāk aiz tagadējās Nometņu ielas slējās priežu mežs.

Pirmā Smiļģu ģimenes apdzīvotā māja ir divu stāvu koka ēka, kādu Āgenskalnā nav mazums. Ar goda verandu uz ielas pusi un nelieliem ieejas vārtiņiem turpat blakus, bet ikdienas dzīve ritējusi sētas pusē.

Mazajam Eduardam pati svarīgākā mājas vieta ir baložu būda otrā stāva līmenī dārza pusē, kurā pavadītas neskaitāmas stundas. Zēnam patīk kopt un audzēt baložus, klausīties viņu dūkošanā vasaras pusdienlaika tveicē, vērot viņu lidojumu un atgriešanos mājās.

Vecā baložu būda uz tēva mājas jumta! Viņš te pavadījis daudzus jaukus brīžus. Svētdienās viņš uz jumta nosēd augu dienu – no rīta līdz vakaram. Agrīnās rudens un saulainās pavasara dienās viņš nekur tik labi nejūtas kā atkal uz mājas jumta. Savā nodabā, sapņiem un pārdomām nodevies, viņš te laimīgi pavada savas dienas. „Tur notika viss”, Smiļģis piebilst, atcerēdamies aizgājušos laikus. „Uz jumta pie baložiem sagatavoju savus skolas uzdevumus, te reizēm piekusis nosnaudos, te izlasīju visas savas mīļākās grāmatas. No šī jumta stundām ilgi varēju noraudzīties uz Rīgu, kas dunēja aiz Daugavas, uz veco baznīcu torņiem, pār kuriem mirdzēja saules izlietais zelts”.

Vēlāk pārbūvētajā mājā ieejas vējtverī griestus rotā baloža zīmējums – tās ir, gan atmiņas par bērnības aizraušanos, gan Svētā Gara simbols kristietībā.

IEMĪTNIEKI

Āgenskalnā dzīvo Smiļģu ģimene – tēvs Jānis Smiļģis, kas pēc apprecēšanās pametis karadienestu un kļuvis par rēķinvedi, māte Hedviga Smiļģe, meitas uzvārdā Reinfelde, pirmdzimtais Eduards, jaunākie bērni Jānis un Anna Marija Pēc Jāņa Smiļģa nāves atraitnei jādomā, kā dzīvot, kā audzināt un skolot jaunākos bērnus. Vecākais dēls Eduards, kas godprātīgi uzņēmies ģimenes gādnieka pienākumus, ir teātra sapņu pārņemts, drīz vien pamet labi atalgoto darbu fabrikā un kļūst par atzītu varoņlomu tēlotāju Jaunā Rīgas teātrī. Interese par skatuvi ir arī abiem jaunākajiem bērniem. Tik vai no mākslas varēs pārtikt? Ierasto dzīvi pilnībā pārmaina Pasaules karš. Jaunākais brālis Jānis kara gados pazūd bez vēsts, māsa Anna Marija, ko ģimenē dēvē par Anitu, nomirst gripas epidēmijā.

IECERE UN REALIZĒTĀJI

Divdesmitā gadsimta sākumā Smiļģu īpašumā nonāk ēka, ko arhitektam Konstantīnam Pēkšēnam pasūtījis kaimiņš Kārlis Valmans. Eduards Smiļģis iecer vērienīgu tās pārbūvi, un darbam izvēlas labākos no labākajiem meistariem. Viens no tiem ir arhitekts Ernests Štālbergs, tolaik Latvijas Arhitektu biedrības priekšsēdētājs, kura pazīstamākais veikums ir Latvijas Universitātes Lielās aulas un Brīvības pieminekļa risinājums. Ar Smiļģi sadarbība ir ilga, var pat teikt, ka tā sniedzas pāri abu mūža robežām – Štālbergs projektē arī Dailes teātra atjaunošanu pēc ugunsgrēka 1931. gadā, un Dailes teātra jaunās ēkas celtniecība ir Martas Staņas, Štālberga mācekles, projekts, kurš realizējas tad, kad ne Štālberga, ne Smiļģa vairs nav dzīvo vidū.

Mājai paredzētas arī slavenā mākslinieka Konstantīna Rončevska skulptūras. Smiļģa mājas celšanā iesaistīts arī mākslinieks Hermanis Grīnbergs, kurš mācījies Vācu amatniecības skolā tāpat kā Smiļģis un kura darbnīca arī atrodas Āgenskalnā. Kas tik netop darbīgā mākslinieka rokās – gan jaunās neatkarīgās Latvijas valsts simt rubļu naudaszīmes mets, gan Saeimas iekštelpu dekors un lepnā kinoteātra „Splendid Palace” krāšņums. Par Hermaņa Grīnberga mākslas lidojumu rakstnieks un mākslinieks Jānis Jaunsudrabiņš pajokojis: „Ja jums kādā jaukā dienā vajag dekorēt visu Latviju, tad nenobīstaties, bet ziņojiet dažas stundas iepriekš Grīnbergam”. Protams, ka tieši tādu mākslinieku vajag jaunceļamai Eduarda Smiļģa mājai!

Arī pats saimnieks zīmē un skaidro savas ieceres pieaicinātajiem meistariem, un drīz vien Pārdaugavā paceļas nams, kāda otra Rīgā nav. Vēlāk teātra pētnieki pie arhitektiem mēģinājuši noskaidrot, kā tad lai nosauc stilu, kādā celts Eduarda Smiļģa nams. Renesanse? Vai atsauces uz antīko pasauli? Reizēm no senām mājas interjera fotogrāfijām pamirkšķina gandrīz vai tāda kā ēģiptiska acs...

ZIEDU LAIKI

Tomēr cēlais nams nekad nav bijis līdz galam pabeigts. Darbu nepabeidza mākslinieks Hermanis Grīnbergs. Arvien jaunas un jaunas ieceres neļāva pielikt punktu celtniecības un iekārtošanas darbiem arī pašam Eduardam Smiļģim. Ko darīt, ja piepeši saimniekam nepieciešams vērties uz pasauli caur logu, apaļu kā kuģa iluminators? Caurumu sienā izcirst nav liela lieta... Teātris iemācījis, kā ar mazu naudiņu var panākt lielu efektu, un nama iekšpusē nez vai pats gudrais Zālamans spēja novilkt robežu starp īstu, sadzīvisku lietu un teātra dekorāciju. Kur ozolkoka paneļi, kur krāsots finieris? Nabadzības dēļ jau neiesim lepnumu zaudēt! Mājā tika ierīkota skatītāju zāle un skatuve. Ne reizi tajā netika risinājusies teātra izrāde publikai, bet tā bija darbnīca un reizē svētnīca Eduardam Smiļģim. Vēlāk Pēteris Pētersons lugā „Mirdzošais un tumši zilais” – tās varonī Daniēlā nepārprotami iezīmējas Eduarda Smiļģa mūža gājums – ieraksta himnu skatuvei, kādu būtu varējis uzburt pats Dailes teātra dibinātājs.

Tīri vai kauns pieminēt, ka krīzes gados māja nonāk arī zem ūtrupnieka āmura, bet tomēr neizskaidrojamā kārtā izglābjas. Tas gan zināms, ka mājā, kas drīzāk celta no sapņu vielas, ne prozaiskiem ķieģeļiem, bijuši visi meistara dzīves laikāpieejamie tehniskie jauninājumi, piemēram, tālrunis.

VIESULIS

Otrais pasaules karš kā iznīcinošs viesulis brāžas pāri mājai un tās iemītniekiem, aizraudams līdzi, aizslaucīdams nebūtībā Eduardam Smiļģim tuvos cilvēkus. Uzlidojumā cieš arī māja, iebrūk griesti. Postažu var parādīt attēlā, bet kā izteikt cilvēka izjūtas? Kara drupas var novākt, bet ko darīt cilvēkam? Dzīvot vēlreiz...