Sākums
     

LAIKABIEDRU ATMIŅAS

 

     „Viņam bija ģimene, bērni, nams Pārdaugavā. Taču viņš nekad „neiekārtojās” praktiskajā dzīvē. Savā namā, kad mēs viņu tur kādreiz apciemojām, viņš dzīvoja kā vientuļnieks. Kamēr vēl bija dzīva, mūs uzņēma viņa „māma”, uzņēma kā prezidents galda galā ar baltu špicainu priekšautu. Bet savās istabās starp savām teātra relikvijām, lugu eksemplāriem un skiču kaudzēm Smiļģis dzīvoja it kā viens pats. Nams Pārdaugavā bija burvju māja, kuras dārgumus nebija iespējams vienā reizē ne aptvert, ne izskaitīt. Tas bija Dailes teātra turpinājums, šī teātra daļa”.

[Lilita Bērziņa. Tāds raksturs dzimst pa simts gadiem. Krāj. Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sast. Māris Grēviņš, Rīga, „Liesma”1974.]


     „Šoreiz mans nolūks nav sīkāk pakavēties pie šīs oriģināli izkārtotās celtnes, kur it viss bija pakļauts Smiļģa un viņa radītā teātra, viņa mākslas garam. Mani pārsteidza kas cits, un proti: Smiļģa mītne vispusīgi un spilgti atspoguļoja tās saimnieku! Unikālās izbūves un apdares, kas kādreiz patiešām ir bijušas Smiļģa fantāzijas cienīgas, tagad jau bija tuvu grausta stāvoklim. Tāpat kā Smiļģis kategoriski bija pret ēkas atjaunošanu un interjera sakopšanu, tikpat noraidoši viņš izturējās arī pret piedāvājumiem pāriet dzīvot jaunā dzīvoklī valsts mājā”.

[Pauls Putniņš. Lielais „Vecais”. Krāj. Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sast. Māris Grēviņš, Rīga, „Liesma”1974.] 

     „Gribējās izbūvēt te mazu mākslas templi. Bet Fortūna nebija diez cik labvēlīga: pietrūka latu... Un tagad jau sāk pietrūkt mūža...”

[Jūlijs Vanags. Ar viņu – par viņu. Krāj. Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sast. Māris Grēviņš, Rīga, „Liesma”1974.]



3. MĀJA

FĒNIKSS PACEĻAS NO PELNIEM


     Pēc Eduarda Smiļģa nāves viņa kādreiz lepnais nams ātri vien pārvērtās drupu kaudzē. Kad savu darbu bija paveikušas arī nejauši brīvē pasprukušas liesmu mēles, likās, ka nams kopā ar savu saimnieku aizgājis mūžībā. Un tomēr ar Latvijas PSR Teātra biedrības atbalstu nams tika atjaunots, pareizāk, uzcelts no jauna pēc arhitekta I.Stukmaņa projekta. Eduards Smiļģis bija izteicis vēlmi, lai mājā pēc viņa aiziešanas tiktu iekārtots teātra muzejs. Šo uzdevumu piepildīt uzņēmās toreizējais Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs ar direktoru Voldemāru Kalpiņu priekšgalā. 1974. gada 16. augustā notika svinīga atslēgu nodošana muzejam, un šajā dienā, pavisam neparastā laikā, Eduarda Smiļģa dārzā uzziedēja ābele. Sens ticējums vēsta, ka ābeles ziedēšana rudenī nesot saimniekam īpašu veiksmi.