Sākums
     

2. MĀJA

IECERE UN REALIZĒTĀJI


    Divdesmitā gadsimta sākumā Smiļģu īpašumā nonāk ēka, ko arhitektam Konstantīnam Pēkšēnam pasūtījis kaimiņš Kārlis Valmans. Eduards Smiļģis iecer vērienīgu tās pārbūvi, un darbam izvēlas labākos no labākajiem meistariem. Viens no tiem ir arhitekts Ernests Štālbergs,  tolaik Latvijas Arhitektu biedrības priekšsēdētājs, kura pazīstamākais veikums ir Latvijas Universitātes Lielās aulas un Brīvības pieminekļa risinājums. Ar Smiļģi sadarbība ir ilga, var pat teikt, ka tā sniedzas pāri abu mūža robežām – Štālbergs projektē arī Dailes teātra atjaunošanu pēc ugunsgrēka 1931. gadā,  un Dailes teātra jaunās ēkas celtniecība ir Martas Staņas, Štālberga mācekles, projekts, kurš realizējas tad, kad ne Štālberga, ne Smiļģa vairs nav dzīvo vidū.

      Mājai paredzētas arī  slavenā mākslinieka Konstantīna Rončevska skulptūras.
Smiļģa mājas celšanā iesaistīts arī  mākslinieks Hermanis Grīnbergs, kurš mācījies Vācu amatniecības skolā tāpat kā Smiļģis un kura darbnīca arī atrodas Āgenskalnā. Kas tik netop darbīgā mākslinieka rokās – gan jaunās neatkarīgās Latvijas valsts simt rubļu naudaszīmes mets, gan Saeimas iekštelpu dekors un lepnā kinoteātra „Splendid Palace” krāšņums. Par Hermaņa Grīnberga mākslas lidojumu rakstnieks un mākslinieks Jānis Jaunsudrabiņš pajokojis: „Ja jums kādā jaukā dienā vajag dekorēt visu Latviju, tad nenobīstaties, bet ziņojiet dažas stundas iepriekš Grīnbergam”. Protams, ka tieši tādu mākslinieku vajag jaunceļamai Eduarda Smiļģa mājai!
     Arī pats saimnieks zīmē un skaidro savas ieceres pieaicinātajiem meistariem, un drīz vien Pārdaugavā paceļas nams, kāda otra Rīgā nav. Vēlāk teātra pētnieki pie arhitektiem mēģinājuši noskaidrot, kā tad lai nosauc stilu, kādā  celts Eduarda Smiļģa nams. Renesanse? Vai atsauces uz antīko pasauli? Reizēm no senām mājas interjera fotogrāfijām pamirkšķina gandrīz vai tāda kā ēģiptiska acs...


ZIEDU LAIKI


    Tomēr cēlais nams nekad nav bijis līdz galam pabeigts. Darbu nepabeidza mākslinieks Hermanis Grīnbergs. Arvien jaunas un jaunas ieceres neļāva pielikt punktu celtniecības un iekārtošanas darbiem arī pašam Eduardam Smiļģim. Ko darīt, ja piepeši saimniekam nepieciešams vērties uz pasauli caur logu, apaļu kā kuģa iluminators? Caurumu sienā izcirst nav liela lieta... Teātris iemācījis, kā ar mazu naudiņu var panākt lielu efektu, un nama iekšpusē nez vai pats gudrais Zālamans spēja novilkt robežu starp īstu, sadzīvisku lietu un teātra dekorāciju. Kur ozolkoka paneļi, kur krāsots finieris? Nabadzības dēļ jau neiesim  lepnumu  zaudēt! Mājā tika ierīkota skatītāju zāle un skatuve. Ne reizi tajā netika risinājusies teātra izrāde publikai, bet tā bija darbnīca un reizē svētnīca Eduardam Smiļģim. Vēlāk Pēteris Pētersons lugā „Mirdzošais un tumši zilais” – tās  varonī Daniēlā nepārprotami iezīmējas Eduarda Smiļģa mūža gājums – ieraksta  himnu skatuvei, kādu būtu varējis uzburt pats Dailes teātra dibinātājs.

     Tīri vai kauns pieminēt, ka krīzes gados māja nonāk arī zem ūtrupnieka āmura, bet tomēr neizskaidrojamā kārtā izglābjas. Tas gan zināms, ka mājā, kas drīzāk celta no sapņu vielas, ne prozaiskiem ķieģeļiem, bijuši visi meistara dzīves laikāpieejamie tehniskie jauninājumi, piemēram, tālrunis.


VIESULIS


     Otrais pasaules karš kā iznīcinošs viesulis brāžas pāri mājai un tās iemītniekiem, aizraudams līdzi, aizslaucīdams nebūtībā Eduardam Smiļģim

tuvos cilvēkus. Uzlidojumā cieš arī māja, iebrūk griesti. Postažu var parādīt attēlā, bet kā izteikt cilvēka izjūtas? Kara drupas var novākt, bet ko darīt cilvēkam? Dzīvot vēlreiz...