Sākums
     

EDUARDA SMIĻĢA MĀJA

      Kopš uz Lāčplēša ielas 25. nama brandmūra parādījās Eduarda Smiļģa fotoportreta attēls un vārdi „Smiļģa māja”, šis  vārdu salikums prasa komentārus. Protams, lielākā un svarīgākā meistara dzīves daļa risinājās gan sākotnēji Jaunajā Rīgas teātrī – tajā, kas pastāvēja no 1908.gada līdz 1915.gadam – gan vēlāk paša izlolotajā Dailes teātrī, un tādēļ pārnestā nozīmē šo ēku, kurā vienmēr bijusi skatuve un skatītāju zāle, var dēvēt par Smiļģa māju.
Tomēr Pārdaugavā, Eduarda Smiļģa ielā 37/39 slejas nams, kuram tāpat lielas pretenzijas uz Smiļģa mājas godu.

1. MĀJA

ĒKA


     Deviņpadsmitā gadsimta beigās Eduarda Smiļģa tēvs Jānis Smiļģis nopērk zemesgabalu Dorofejevkā (vēlāk - Dārtas, tagad Eduarda Smiļģa iela), 39. numurā, un ģimene pārceļas uz Āgenskalnu. Toreiz  te bija lauki. Starp māju smilšu pakalnā, kas gan strauji tika apbūvēts, un Daugavu pletās pļava, kurā tecēja strauts, ganījās lopi, tālāk aiz tagadējās Nometņu ielas slējās priežu mežs.
       Pirmā Smiļģu ģimenes apdzīvotā māja ir divu stāvu koka ēka, kādu Āgenskalnā nav mazums. Ar goda verandu uz ielas pusi un nelieliem ieejas vārtiņiem turpat blakus, bet ikdienas dzīve ritējusi sētas pusē.
       Mazajam Eduardam pati svarīgākā mājas vieta ir baložu būda otrā stāva līmenī dārza pusē, kurā pavadītas neskaitāmas stundas. Zēnam patīk kopt un audzēt baložus, klausīties viņu dūkošanā vasaras pusdienlaika tveicē, vērot viņu lidojumu un atgriešanos mājās.
      Vecā baložu būda uz tēva mājas jumta! Viņš te pavadījis daudzus jaukus brīžus. Svētdienās viņš uz jumta nosēd augu dienu – no rīta līdz vakaram. Agrīnās rudens un saulainās pavasara dienās viņš nekur tik labi nejūtas kā atkal uz mājas jumta. Savā nodabā, sapņiem un pārdomām nodevies, viņš te laimīgi pavada savas dienas. „Tur notika viss”, Smiļģis piebilst, atcerēdamies aizgājušos laikus. „Uz jumta pie baložiem sagatavoju savus skolas uzdevumus, te reizēm piekusis nosnaudos, te izlasīju visas savas mīļākās grāmatas. No šī jumta stundām ilgi varēju noraudzīties uz Rīgu, kas dunēja aiz Daugavas, uz veco baznīcu torņiem, pār kuriem mirdzēja saules izlietais zelts”.

     Vēlāk pārbūvētajā mājā ieejas vējtverī griestus rotā baloža zīmējums – tās ir, gan atmiņas par bērnības aizraušanos, gan Svētā Gara simbols kristietībā.


IEMĪTNIEKI


    Āgenskalnā dzīvo Smiļģu ģimene – tēvs Jānis Smiļģis, kas pēc apprecēšanās pametis karadienestu un kļuvis par rēķinvedi, māte Hedviga Smiļģe, meitas uzvārdā Reinfelde, pirmdzimtais Eduards, jaunākie bērni Jānis un Anna Marija Pēc Jāņa Smiļģa nāves atraitnei jādomā, kā dzīvot, kā audzināt un skolot jaunākos bērnus. Vecākais dēls Eduards, kas godprātīgi uzņēmies ģimenes gādnieka pienākumus, ir teātra sapņu pārņemts, drīz vien pamet labi atalgoto darbu fabrikā un kļūst par atzītu varoņlomu tēlotāju Jaunā Rīgas teātrī. Interese par skatuvi ir arī abiem jaunākajiem bērniem. Tik vai no mākslas varēs pārtikt? Ierasto dzīvi pilnībā pārmaina Pasaules karš. Jaunākais brālis Jānis kara gados pazūd bez vēsts, māsa Anna Marija, ko ģimenē dēvē par Anitu, nomirst gripas epidēmijā.