Sākums
     

Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā 31. oktobrī plkst. 18.00 atklās izstādi “Jānis Kuga. Pirmais”, kurā būs apskatāmi pirmā latviešu profesionālā scenogrāfa Jāņa Kugas (1878-1969) meti Nacionālā teātra izrādēm, kas tapušas divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados: Raiņa “Spēlēju, dancoju”, Annas Brigaderes “Sprīdītis”, Lolitas brīnumputns” un “Maija un Paija”.

Izstādi papildina arī apjomīgais galds, ko Jānis Kuga izmantoja Latvijas valsts proklamēšanas aktā 1918. gada 18. novembrī, noformējot nozīmīgā pasākuma skatuvi Rīgas II pilsētas teātrī.





 

Latviešu scenogrāfijas pamatlicējs Jānis Kuga dzimis 1878. gada 12. decembrī Ikšķiles pagasta Puriņu mājās.

Bērnība noris romantiski teiksmainā apkārtnē, Daugavas plašais plūdums, kraujie krasti, ar ko sasitās leģendas par varoni Lāčplēsi, senās pasakas, teikas un nostāsti, kas jo spilgti notēlojas veco ļaužu stāstījumos – viss tas noskaņo mazo zēnu un ievada to burvīgajā senatnes ilūziju pasaulē” (Ziedonis Ligers, 1941).

Divpadsmit gadu vecumā pārceļas uz Rīgu, parādīja izcilas spējas zīmēšanā un 1893. gadā sāk strādāt Jesena porcelāna fabrikā Milgrāvī porcelāna gleznošanas nodaļā. Vakaros mācās Vācu amatniecības skolā un 1899. gadā Jānis Kuga iestājās Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā, ko pabeidza 1905. gadā, iegūstot divu gadu ārzemju stipendijas. Uzsāka studijas Parīzē O. Rodenā studijā.

No 1906. gada decembra sāku apmeklēt Karpezē (ievērojams franču teātra dekorators) kunga darbnīcu, kur praktiski iepazinos ar dekorāciju gleznošanas paņēmieniem. Ar viņa palīdzību man radās iespēja aplūkot skatuves uzbūvi Lielajā operā un Komiskajā operā, kur piedalījos arī dekorāciju uzstādīšanā” – J. Kuga rakstīja atskaitē Štiglicas skolas direktoram.

1907. gada otrajā pusē apceļoja Itāliju, iepazīstoties ar ievērojamākajām mākslas krātuvēm, 1908. gada sākumā atgriezās mājās, paguvis kādus mēnešus pabūt arī Spānijā. 1908. gada rudenī sāka strādāt Jēkabpils tirdzniecības skolā par zīmēšanas skolotāju, bet 1909. gadā saņēma Jaunā Rīgas teātra pasūtījumu, izgatavot dekorācijas Aspazijas “Vaidelotes” iestudējumam, kas izdevās ļoti labi un līdz ar to Jānis Kuga kļuva par teātra pastāvīgu dekoratoru.

Par izcilu notikumu kļuva Raiņa “Uguns un nakts” pirmuzvedums (1911) Alekša Mierlauka inscenējumā un Jāņa Kugas mākslinieciskajā veidolā. “…tik krāšņas dekorācijas es ne pie mums Rīgā, ne arī ārzemēs neesmu redzējis. “ – rakstīja režisors Rainim uz Kastaņolu.

Līdz 1915. gada rudenim, kad kara apstākļu dēļ, JRT evakuējas Petrogradu, J. Kuga bija šā teātra pamata dekorators. Šos pienākumus veica arī Jaunajā Pēterpils latviešu teātrī, bet līdz ar Latvju operu 1918. gada augustā Rīgā atgriezās arī Jānis Kuga.

1918. gada 18. novembra Latvijas valsts proklamēšanas akts bija organizēts Rīgas pilsētas otrā (krievu) teātra telpās, kurās tajā brīdī darbojās arī Latvju operas trupa. Jānis Kuga bija skatuves noformējuma autors, kuram fantastiski īsā (nepilnas dienas) laikā bija jāatrod risinājums, kas arī izdevās, izmantojot sarkanbaltsarkanā karoga motīvu.

Tomēr politiskie notikumi attīstījās ļoti strauji un 1919. gada 13. janvārī tika pasludināta Padomju vara, kas nāca ar citiem nosacījumiem un Jānis Kuga kļuva par Izglītības tautas komisariāta Mākslas nodaļas, kuru vadīja Andrejs Upīts, glezniecības un skulptūras apakšnodaļas vadītāju. Līdztekus strādājot arī teātra jomā un veidojot dekorācijas Padomju Latvijas operas iestudējumiem. Padomju varas laiks nebija ilgstošs un jau 1919. gada rudenī jaunās Latvijas valsts kultūras, mākslas un izglītības institūciju darbībā aktīvi iesaistījās arī Jānis Kuga.

Viņš veidoja scenogrāfiju Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi” (1920), un “Spēlēju, dancoju” (1921) pirmuzvedumiem Nacionālajā teātrī, kas bija “Vērienīga, krāsaina izrāde, neparasts uzvedums.” (K. Kundziņš).

Nacionālajā teātrī J. Kuga strādāja arī pie trim Annas Brigaderes pasaku lugu iestudējumiem. “Maiju un Paiju” (1922) viņš veidoja kopā ar režisoru Aleksi Mierlauku, bet “Lolitas brīnumputna” (1927) un “Sprīdīša” (1929) režisors bija Alfreds Amtmanis – Briedītis. Šo lugu vizuālās vides radīšanai scenogrāfs izmantoja Latvijas dabas tēlu stilizāciju, bērzu un egļu siluetus, zāles un puķu krāsas. Izrāžu metos redzams, ka te reālais mijas ar teiksmaino un fantastisko, bet nezaudē reāli iespējamo.

No 1922. gada sākās J. Kugas veiksmīga sadarbība ar Nacionālās operas režisoru Pēteri Meļņikovu un tapa izteiksmīgi R. Štrausa “Salome” (1923), M. Musorgska “Boriss Godunovs” (1924), R. Vāgnera “Nirnbergas meistardziedoņi” (1925), Š. Guno “Fausts”(1932) uzvedumi. Viņš veidoja dekorācijas arī J. Mediņa operas “Uguns un nakts” (rež. J. Zariņš, 1941) iestudējumam.

Jānis Kuga bija arī viens no Vilhelma Purvīša iniciētās Mākslas akadēmijas izveidošanas domubiedru pulka, bija jaunizveidotās Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcas vadītājs. Šo darbu viņš veica līdz pat 1944. gada rudenim, kad devās bēgļu gaitās. Vispirms J. Kuga ar ģimeni nonāca Eslingenē, kur kopā ar pazīstamiem aktieriem un režisoriem (Jānis Lejiņš, Kārlis Veics, Lilija Štengele, Irma Graudiņa un citi) izveidoja Eslingenas bēgļu nometnes teātra trupu un veidoja dekorācijas izrādēm līdz pat 1949. gada nogalei.

1951. gada jūnijā Jānis Kuga ar dzīvesbiedri izceļoja uz ASV, uz Bostonu. Dēls Jānis un meita Ilze jau mazliet agrāk bija aizbraukuši uz Kanādu, bet meita Ieva palika Vācijā, jo bija uzsākusi medicīnas studijas.

Jānis Kuga atrada darbu restaurācijas uzņēmumā, piedalījās latviešu Bostonas ansambļa R. Blaumaņa “No saldenās pudeles” iestudējuma veidošanā, bet tas bija arī viņa vienīgais darbs scenogrāfijas jomā, jo turpmākos gadus vairāk pievērsās glezniecībai. 1953.,1956.,1960.,1963. un 1968. gadā notika viņa personālizstādes. Pēdējos mūža gadus Jānis Kuga gleznoja galvenokārt ainavas, “turklāt tikai tādas, kas bija it kā Latvijas ainavas atspulgs.” (S. Cielava)

Jānis Kuga nomira 1969. gada 24. novembrī Kanādā, Toronto, kur viņš pašā mūža nogalē bija pārcēlies dzīvot pie bērniem.